Ankh Tumšās kultūras portāls
 Sākums   Forums   Raksti   Galerijas   Kalendārs   BUJ   Meklēt 
Skatīt privātās ziņasPieslēgties, lai pārbaudītu privātās ziņas   ReģistrētiesReģistrēties   Pieslēgties ar savu lietotājvārduPieslēgšanās
Konkurss - Ankh ziepju opera
Aiziet uz lapu Iepriekšējā  1, 2, 3 ... 6, 7, 8 ... 11, 12, 13  Nākamā
 
Iesniegt jaunu tēmu   Atbildēt uz tēmu    Sākums -> Forums -> Mūsu gara darbi
<< Iepriekšējā tēma Parādīt paziņojumus no iepriekšējā:    Nākamā tēma >>

Labākais Ankh stāsts
Sturmer
40%
 40%  [ 16 ]
Darkheart
40%
 40%  [ 16 ]
Shaitael
12%
 12%  [ 5 ]
InquisitorLord
7%
 7%  [ 3 ]
Lietotāji balsojuši: 40
Balsis kopā: 40
Šī aptauja ir beigusies.
Detalizēts rezultātu pārskats/Atsaukt balsojumu

Autors Ziņojums
Shaitael
Lielrunātājs


Dzimums: Dzimums:Sieviete
Vecums: 32
Pievienojies: 10/02/2007
Ziņojumi: 4362
Cepumi: +93/–26
Atrašanās: The Devils Hall of Fame

PaziņojumsZiņots: Sv 02 Dec, 2007 00:55   Atbildēt ar citātu

Es atvainojos par dubultpostu, bet tomēr - DH gan vajadzētu pasteigties, citādi es piesakos uz jauno admina amatu Laughing Laughing Laughing Twisted Evil

_________________

Touch my body, crush my soul, love!
Little girl wanna stay so high, reach down and touch the sky.
Steelheart
Atgriezties augšā
Apskatīt lietotāja profilu Sūtīt privātu ziņojumu Apmeklēt ziņotāja mājaslapu  
Skype
Skype
Darkheart
Radītājs


Dzimums: Dzimums:Vīrietis
Vecums: 35
Pievienojies: 05/01/2006
Ziņojumi: 6783
Cepumi: +49/–6
Atrašanās: Rīga

PaziņojumsZiņots: Sv 02 Dec, 2007 01:04   Atbildēt ar citātu

Es atteikšos no admina amata, bet prozu pabeigšu, lai arī dažas minūtes par vēlu.
Atgriezties augšā
Apskatīt lietotāja profilu Sūtīt privātu ziņojumu Apmeklēt ziņotāja mājaslapu  
Skype
Skype
Shaitael
Lielrunātājs


Dzimums: Dzimums:Sieviete
Vecums: 32
Pievienojies: 10/02/2007
Ziņojumi: 4362
Cepumi: +93/–26
Atrašanās: The Devils Hall of Fame

PaziņojumsZiņots: Sv 02 Dec, 2007 01:08   Atbildēt ar citātu

Nebiedē pavalstniekus, DH, mēs nevaram bez tevis! Shocked Shocked Shocked

_________________

Touch my body, crush my soul, love!
Little girl wanna stay so high, reach down and touch the sky.
Steelheart
Atgriezties augšā
Apskatīt lietotāja profilu Sūtīt privātu ziņojumu Apmeklēt ziņotāja mājaslapu  
Skype
Skype
Saranda
Čaklākā kārtībniece


Dzimums: Dzimums:Sieviete
Vecums: 31
Pievienojies: 23/12/2006
Ziņojumi: 4279
Cepumi: +105/–7
Atrašanās: Rītazvaigznes dārzs

PaziņojumsZiņots: Sv 02 Dec, 2007 01:09   Atbildēt ar citātu

Es piesakos... Rolling Eyes Laughing

_________________
The End is a velvet night.
Atgriezties augšā
Apskatīt lietotāja profilu Sūtīt privātu ziņojumu Apmeklēt ziņotāja mājaslapu  
Skype
Skype
Shaitael
Lielrunātājs


Dzimums: Dzimums:Sieviete
Vecums: 32
Pievienojies: 10/02/2007
Ziņojumi: 4362
Cepumi: +93/–26
Atrašanās: The Devils Hall of Fame

PaziņojumsZiņots: Sv 02 Dec, 2007 01:53   Atbildēt ar citātu

Mēs gaidām grin

_________________

Touch my body, crush my soul, love!
Little girl wanna stay so high, reach down and touch the sky.
Steelheart
Atgriezties augšā
Apskatīt lietotāja profilu Sūtīt privātu ziņojumu Apmeklēt ziņotāja mājaslapu  
Skype
Skype
Darkheart
Radītājs


Dzimums: Dzimums:Vīrietis
Vecums: 35
Pievienojies: 05/01/2006
Ziņojumi: 6783
Cepumi: +49/–6
Atrašanās: Rīga

PaziņojumsZiņots: Sv 02 Dec, 2007 02:13   Atbildēt ar citātu

Ankija - uz patiesiem un ne tik patiesiem notikumiem balstīts stāsts

Šņik, šņek – lāpsta pāršķēla divu mazu, melnu dzīvnieciņu ķermeņus. Tikpat melni tērpusies maza auguma jaunkundze pa pusei nevainīgi, bet tai pašā laikā baudpilni pasmaidīja. Divi kurmji gandrīz vai ar vienas lāpstas vēzienu – tas taču ir sasniegums! Iemetusi lāpstu ar krūmiem apaugušajā dārza būdiņā, meitene pacēla līdz malām pilno burkānu grozu un mazā, raitā solītī devās pa taciņu uz tumšā meža pusi.
Taciņa, kas veda mežā, bija labi iemīdīta, un zāle šeit auga tikai uz īsu laiku pavasara sākumā. Taču tagad bija rudens, ne pavasaris, tāpēc vieglās, melnās kurpītes čaukstināja dzelteni sārtās lapas, kas, ejot dziļāk mežā, kļuva arvien tumšākas. Paši koku stumbri un zari bija gandrīz melni, un koku lapu krāsu varēja redzēt tikai tajās vietās, kur iespraucās sārti rietošās rudens saules stari.
Meitene pēc dažu minūšu gājiena pa mežu izdzirdēja dīvainu skaņu. Kāds pamatīgi ar bārdu noaudzis, vecos, ne pārāk glītos armijas zābakos un melnā vējjakā tērpies radījums skrēja pretī pa meža taku skaļi kliedzot:
- Stulbie slavi homofili slinkie kosmopoliti!
- Ko bļauj? – jaunkundze lielām acīm skatījās uz nu jau nomierinājušos un pavisam kluso puisi, kas bija novērsis savu acu skatu, lūkojoties uz meitenes kaklā iekārto metāla zīmi.
- Smuka Ankijas zīme Tev. Zini izbanoja mani tb par to skusanas topiku! Tagad eju organizaciju dibinat ankiesi tikai runaa un neka nedara tb manas idejas vienmer ignoree! Vari nakt liidzi tb pie Crash vispirms un tad... – noaugušais puisis atjēdzās, ka no viņa acīm Ankijas zīme kopā ar meiteni bija nozudusi, un jaunietes melnais tēls jau bija kādus piecus soļus aiz nelaimīgā muguras. – Ulmi, es jau biju labaakas domas par tevi! Jazvana skiniem... – puisis nomurmināja, izvilka arhaisku, ar Latvijas karoga uzlīmīti aplīmētu mobilo tālruni no baisi aprakstītas armijas veikalā pirktas pleca somas, cītīgi mēģinādams atrast īsto telefona numuru.
- Cau te Bobijs tb Folkblack!
- Ej krāsot, Bobij! – nokliedza dusmīgās balss īpašnieks un nometa klausuli.
Puisis jau bija pieradis pie šādiem atraidījumiem, tāpēc bez īpašas satraukšanās meklēja citu numuru.
Tikmēr Ulmis jau bija pie Ankijas vārtiem un meklēja mazajā mugursomiņā caurlaidi, vienlaicīgi skatoties uz lielo, neogotiski industriālā stilā celto ēku, uz kuras vārtiem bija tāda pati, bet daudz lielāka zīme kā tā, kas pašlaik šūpojās meitenes kaklā. Jaunkundze ar burkānu grozu vienā rokā un caurlaides karti otrā, paspēra pāris soļus tuvāk Ankijas augstajiem mūriem, vienlaicīgi skatīdamās pa labi, kur bariņš ļaužu stāvēja pie vārtiem un turpat esošajos stendos, kas bija nekas cits kā mūros iestrādāti šķidro kristālu displeji, lasīja informāciju par tuvākajiem pasākumiem, bet citi – lasīja noteikumus, aizpildīja elektroniskās anketas pie naudas bankomātiem līdzīgas ierīces, lai saņemtu caurlaidi un varētu ieiet Ankijā. Ulmis pasmīkņāja par neprašām, kas nemācēja piereģistrēties, novilka karti pie caurlaižu aparāta un pēc brīža jau bija pagalmā.
Pagalms bija gana plašs ar svaigi pļautu zālīti un pilns dažādiem krūmiem un kokiem, kuri kopā izskatījās pēc kāda angļu pils dārza.
- Labi, ka vismaz te nav kurmji - Ulmis nodomāja un devās lielās ēkas ieejas virzienā. Apmēram ducis seju, kas klīda pa pagalmu, paskatījās uz meiteni un turpināja savu lēno un kluso gaitu pa dārzu. Tie bija nerunātāji – īpaša Ankijas suga. Viņiem patika skatīties uz citiem un klausīties, ko tie stāsta, taču ar runāšanu tiem neveicās. Daudzi no viņiem baidījās būt atstumti, baidījās izgāzties, bet citi bija vienkārši pieraduši neko nedarīt, jo negribēja vai nemācēja kaut ko no sevis pārējiem dot. Nevienam jau netraucēja šīs klusējošās būtnes, tāpēc tās klīda gan pa pagalmu, gan pa ēkas gaiteņiem, klusi aplūkojot visu jauno un veco.
Ieeja, uz kuru devās meitene, nebija vienīgā šajā milzīgajā ēkā, tāpat kā vārti mūrī. Kopā bija četri vārti, vērsti uz katru no debess pusēm, un katriem no vārtiem pretī atradās ieejas ēkā, uz kurām veda divsimts metru garas vecu ozolu alejas. Mūris bija apļa formas, un lielās ejas Ankijas dārzā savienoja septiņi savstarpēji paralēli, bruģēti apļveida celiņi, starp kuriem bija gan dažādi iekārtoti brīvi laukumi, gan lielāki un mazāki koki un krūmi. Alejas vienu no otras atdalīja tieši pa vidu izveidotie ūdens kanāli, kuriem katram pāri veda septiņi akmens tiltiņi. Visi kanāli saplūda kopā divās vietās – pie pils mūriem un pie pašas ēkas, veidojot divus apaļus kanālus, kurus katru šķērsoja četri lielāki akmens tilti. Ankijas pils bija rūpīgi veidots akmens un metāla konstrukciju sakausējums. Ēkai bija divu pāru fasādes - pret ziemeļiem un dienvidiem vērstās veidoja „A” burtu, bet rietumos un austrumos - ieapaļu „H”. Šo četru burtu apakšas visas izskatījās vienādas – arkveida ieejas. Dienvidu un ziemeļu fasādes augšpuses bija slēgtas, ar jumtu un logiem, bet austrumos un rietumos tās bija balkoni zem klajām debesīm, ar pret debesīm vērstiem ragiem abās pusēs. Dienvidu un austrumu un ziemeļu un rietumu fasādes savā starpā savienoja konstrukcijas, kas veidoja „N” un „K” burtus, skatoties uz ēku no dienvidaustrumiem un ziemeļrietumiem. No šīm abām debespusēm bija redzami arī ēkas vidusdaļas augstā torņa abi logi. Šie bija tie divi skata leņķi, no kuriem iegarenā ēkas vidusdaļa veidoja cilpas krusta attēlu, ar horizontālajām līnijām savienojoties kreisajā pusē ar „A” un labajā – ar „H” burta veida fasādēm un kopā ar pa vidu esošajām „N” un „K” veida konstrukcijām veidojot vārdu „ANKH” un precīzu Ankijas zīmes attēlu.
Ankijas zīmei kaklā spīdot, Ulmis devās iekšā ēkā pa dienvidu portālu, kuru greznoja dažādi skulpturāli veidojumi ar ļauno garu izdzīšanas rituālu tēmām, kā arī uzšķērsti un visādos citos veidos sodīti grēcinieki jeb Ankijas likumu pārkāpēji. Uz šīs ieejas bija vecā drukā lasāms „Exorcist”. Koridors, pa kuru melni tērptā meitene devās dziļāk ēkā, bija ar augstiem griestiem, kurus balstīja un rotāja masīvas ribas, savienojoties ar miroņgalvām rotātajiem kolonnu kapiteļiem. Arī koridors bija rotāts ar dažādām gore tēmām, un telpā skanēja grindcore žanra mūzika.
- He-he, atkal Tu pa manu koridoru nāc? – laipni smaidīdams un staltā gaitā pretim soļodams, jautāja melnā mētelī tērpies garmatainais jauneklis.
- Kopš Stopp aizgājis no darba, austrumu koridors ir pārāk kluss, bet dmd tehnoloģiski rotātā ieeja katru dienu nav izturama. Labprāt jau ietu pa Sarandas vārtiem, bet ziemeļu gals ir pārāk tālu, turklāt viņa parasti aktīvi pārvietojas vai nu pa iekštelpām, vai arī pa pils dārziem, visu rūpīgi kārtojot un pārkārtojot.
- He-he, Skaidrīte. Aiziešu pie stendiem pasākumu informāciju sakārtot – jāpaskatās, vai nav kādi malcore koncerti iebāzti. – jaunietis mētelim un garajiem matiem plandot, aizsteidzās tālāk uz izejas pusi.
Pēc divu minūšu gājiena meitene nonāca iegarenajā ēkas vidusdaļā, kuras sānu sienas rotāja arkādes, bet pa vidu divās rindās – masīvas balstu kolonnas, kas balstīja divus augšējos stāvus, bet vidū bija četri lielāki balsti, kas turēja administrācijas torni, un starp kuriem bija lifts uz augšējiem stāviem. Ulmis, mazliet nicīgi skatīdamās uz pa labi esošo lielo arku ar virs tās esošo nosaukumu „Pļāpas” un garo galdu tajā ar uzrakstu „Beztēma” pa vidu, pie kura bija dzirdamas skaļas ļaužu čalas, devās lifta virzienā. Turpat bija vēl citas telpas, kurām meitene pagāja garām. Piemēram, smieklu telpā visi to vien darīja kā smējās, jokoja un klausījās anekdotes, kuras galvenokārt stāstīja kāds jautrs, zābaciņos un armijas biksēs tērpies ūsains tumšmatains jaunietis. Šoreiz, nez kāpēc, šai istabā bija tikai kāda jauna, kaila meitene ar cirvi, uz kura ar sarkanu krāsu bija skaitlis astoņdesmit deviņi. Tā bija humora istabas kārtībniece. Gandrīz visās istabās un zālēs bija pa kādam kārtībniekam. Garajam gaitenim kreisajā pusē bija tirgošanās zāle, kuru reti kurš apmeklēja un turpat arī esošā trenažieru zāle, kurā šoreiz bija tikai kāds muskuļots, puspliks garmatains puisis un skaisti smaidoša tumšmataina meitene, kas vienlaicīgi jūsmoja gan par „kačoka” augumu, gan arī par turpat netālu pie krēsla atstutēto puiša ģitāru.
- Ulmi, redz’, es riktīgs vecis esmu! – viņa lepni noteica, paceldama paprāvu svara bumbu un vērodama muskuļotā vīrieša viņam tipisko pārlaimīgo smaidu, kas reiz uzvarēja Ankijas interesantākā smaida konkursā.
- Jā, jā, artemzij, tikai nepārcenties!
Aiz sporta zāles bija vēl viena zāle – spēļu zāle ar dažādām galda spēlēm, aizvēsturiskiem video spēļu automātiem un daudz ko citu, kur savukārt bija arī kādas smagas, aizslēgtas durvis, kuras rotāja trīs lieli burti – M,T un G. Ulmis zināja, ka nekā interesanta viņa tai istabā neredzēs, tikai ap galdu sasēdušus ļautiņus, kas runā parastiem mirstīgajiem nesaprotamā valodā un sajūsminās par kaut kādām apzīmētām kārtīm. Jā, zīmējumi meitenei likās pat glīti, bet tāpēc jau viņa neies stundām ilgi tai istabā sēdēt, turklāt tur vēl atsevišķa caurlaide būtu nepieciešama. Interesantāk bija dažreiz pasēdēt pašā spēļu zālē un uzspēlēt Vārdu spēli, Izvēles spēli, Jautājumu spēli un citas spēles. Pašlaik pie Dziesmu spēles galdiņa sēdēja divi ap sešpadsmit gadus jauni puiši, kas bija kā pretstats viens otram. Pirmais bija tievs, tumšās drēbēs, melnos zābakos un gariem matiem, otrs – dūšīgs, īsmatains, gaišās drēbēs un sporta apavos.
- Nu, maita, nevari laicīgi nevienu dziesmu sameklēt? – otrais puisis viltīgi smaidot un zaglīgi skatoties zem galda paslēptajā klēpjdatorā jautāja.
- Lūdzu, Šaitan! Tikai tagad pats domā tekstu, nevis skaties dziesmas.lv, jo es Tumšsirdim palūdzu, lai atslēdz šajā istabā bezvadu tīklu.
- Ko?! – dusmīgi kliedza dūšīgais puisis un uzleca uz galda, kas zem viņa svara sadalījās vairākās daļās.
- Džiglīpaf! – kaut kur tuvumā atskanēja jaunas meitenes balss, un puisim ap kaklu jau nākamajā brīdī bija apķērusies kailā humora sadaļas kārtībniece.
- Atkal jau! Kailcirte, ej apģērbies! – tumšais zēns nosodoši paskatījās uz abiem kopā salipušajiem ķermeņiem.
- Ej ...āt! Ej ...āt! Stulbā cenzūra! Tā nav godīgi, neko nevaru pateikt! – Kailcirte cieši spieda sava Džiglipufa kaklu.
Ulmis pagrozīja galvu un lēnā garā nogāja dažus soļus gar gaiteņa vidū esošo liftu, nonākot gaišākajā Ankijas telpā – ēdamistabā. Turpat dziļāk arī bija virtuve – šoreiz pavisam tukša. Meitene sudraba izlietnē nomazgāja dārzā sasmērētās rokas, kaut kur turpat nolika burkānu grozu, kārtējo reizi pabrīnījās par pedantiski sakopto telpu un iegāja ēdamistabai blakus esošajā daudz tumšākajā telpā. Šeit pie sienām un uz pakaramajiem bija sakarinātas visdažādākās drēbes, visas galvenokārt tumšās krāsās – dažādas viduslaiku un Viktorijas laikmeta kleitas, korsetes, kā arī pavisam mūsdienīgi lateksa apģērbi, kaklarotas un visdažādākie aksesuāri.
- Mora, es noliku burkānus pie izlietnes. Aiziešu uz galerijām un skriešu uz otro stāvu.
- Jā, labi, paldies! - starp tumšajiem apģērba gabaliem parādījās sejā un augumā daiļa, krāšņā, sarkanā kleitā tērpta sarkanmataina meitene un kādas smaidīgas blondīnes seja.
- Mora, man šī korsete spiež, iedod, lūdzu, kādu ar kuru būtu ērtāka sēdēšana teātrī!
- Pagaidi, Vilkumeiten, tūlīt sameklēšu citu. – Mora vēsā, bet patīkamā un diezgan pievilcīgā balss tonī noteica.
Tikmēr Moras pārvaldītajā Stila un Modes istabā no nākošās blakus esošās telpas ar kaut kādu rasējumu lapu vienā rokā, bet ar datortīkla kabeli otrā, pieskrēja pagariem matiem, ūsains, diezgan vienkāršās un šai istabai nepiederīgās drēbēs tērpies, kalsna paskata hipijs.
- Vilkumeitene, tava istaba šodien būs gatava, vēl tikai ar DH daži sīkumi jānokārto.
- O, paldies par jaunumiem, dmd! Mora, man šodien būs Guļamistaba! – blondā meitene sajūsmā staroja, un viņas seju rotāja sirsnīgs smaids.
Ulmis vēl pastaigāja pa gaiteņa otru galu, kur blakus jautājumu un informācijas telpai bija gleznu un foto galerijas. Jauniete atgriezās pie lifta, nospieda pogu un gaidīja no augšas tuvojošos kabīni. Pa to laiku paspēja atnākt dmd.
- Tu Pie Darkheart, dmd? – meitene, skatoties uz papīra lapu puisim rokās un mēģinot saskatīt tajā ko pazīstamu, pajautāja.
- jā, parādīšu guļamistabas plānu, tur būs gigabita tīkls jāievelk un īpaša drošības sistēma jāierīko. esmu izveidojis šim pasākumam speciālu tīkla protokolu. sākumā gribēju SSL izmantot, bet ar tādu šifrēšanu nevarētu garantēt simtprocentīgu drošību. – kā jau parasti, viņš runāja dažādos tehniskos terminos un teikumus vienmēr uzsāka ar mazajiem burtiem.
- Interesanti, interesanti. Pasaki, lai viņš apstiprina manu albuma recenziju Ankijas bibliotēkā! – negaidījusi atbildi, steidzīgi noteica Ulmis un izkāpa otrajā stāvā.
Otrais stāvs bija nedaudz mazāks, bet skaitījās svarīgāks par pirmo. Apmēram virs galerijām atradās bibliotēka jeb rakstu krātuve, kā nu kurš to dēvēja. Tieši uz turieni pašlaik devās meitene, lai iesniegtu vēl vienu albuma recenziju – grupas „Kroda” albumu „Fimbulvinter”. Meitene ielika apstiprināšanai paredzētajā albumu kaudzē savu recenziju un gandrīz apgāzās, aizķeroties aiz kaut kādas lielas, pelēkas kastes.
- Kas tas par mēslu?! – Ulmis no visa spēka iespēra pa kasti un tūlīt pat saķēra savu plāno kurpīti un, groulojot gluži kā Dani Filth, lēkāja uz otras kājas.
- Nelauzies manas kastas kastē! – no kastes strauji izlēca ņipra meitene un nostājās izaicinošā pozā.
- Poga, ko Tu te muļķojies? Ko Tu tajā kastē darīji?
- Mana kaste, ko gribu to daru!
- Labi, labi, nomierinies. – Ulmis, neveikli klibodama, mazliet atkāpās.
- Es te atnācu tikai ielikt savas recenzijas, un kaste simbolizē manu atrašanos citā kastā. Beztēmā vajag vairāk uzturēties! Vot, tā!
- Neinteresē man tā Beztēma tik ļoti, lai es tur katru dienu uzturētos. – Ulmis aizkliboja prom no Pogas, kura jau bija ielīdusi atpakaļ savā kastē.
Bibliotēka bija viena liela telpa, sadalīta vairākās daļās. Tiesa gan, te nebija pārāk daudz lasāmā un plaukti bija patukši. Nodaļas jau arī nebija daudz, apmēram četras – albumu recenzijas, blakus tām – pasākumu recenzijas jeb atskati, tad salīdzinoši liela daiļdarbu nodaļa, kas galvenokārt sastāvēja no dažādiem dzejoļiem un visbeidzot nodaļa, pa kuru staigāja pašlaik Ulmis – Mistika un maģija. Viņa skatījās, vai plauktos nav parādījies kas jauns, bet neko neatrada. Vispār jau izskatījās, ka šī nodaļa ir kāda autora privātā bibliotēka – visas grāmatas ar viena autora vārdu – mORGS.
Turpat arī aiz sienas bija tumšākā Ankijas vieta – Mistikas istaba, kurā pašlaik notika kaut kāda aizdomīga rosība, pavisam neraksturīga rosība, it kā tur ļaudis gatavotos kādam svarīgam rituālam. Ulmis negribēja traucēt diskusijas dalībniekus, tāpēc nolēma pastaigāt pa citām šī stāva telpām. Nākošā istaba, kurai viņa arī pagāja garām, bija šodien pavisam tukšā Zinātnes un dabas istaba, tad - Kultūras un vēstures istaba. Meitene ātri pagāja garām arī Filosofijas sadaļai, kurā pāris dvēseles apsprieda Skaistuma un Laimes tēmu un aizgāja Psiholoģijas un ētikas istabā pateikt, ka jūtas lieliski, jo nosita šodien divus kurmjus pēc kārtas, taču bija žēl sabojāt to kažociņus, kurus lieliski varēja izmantot melnā mētelīša šūšanai, kas jau gandrīz kā esot pabeigts. Tālāk meitene iegāja zālē, kurā skanēja jaunākie mūzikas albumi, pašlaik – „Primordial - To The Nameless Dead”. Ulmis, baudot šī Black/Folk žanra veikuma pāris dziesmas, apskatīja, kas vēl no albumiem iznākuši, bet pēc tam devās caur lielu telpu, kur ļaudis aprunāja visdažādākās mūzikas grupas un strīdējās par to piederību konkrētiem žanriem. Parasti jaunietei šeit patika parunāt, taču šodien nebija ko teikt. Samērā lielā Jaunrades un citu aktivitāšu telpu grupa aizņēma otrā stāva galu pretī bibliotēkai un turpinājās līdz pat pašai bibliotēkai. Blakus mūzikas istabām bija mēģinājumu telpa, kurā muzikanti varēja spēlēt savus instrumentus, bet rakstu krātuves galā atradās par pašu bibliotēku lielāka telpa, kur visi varēja izlikt apskatei savu dzeju un prozu, ko citi savukārt vērtēja un komentēja. Pa vidu bija istabas, kur ankieši demonstrēja savu aktiermākslu, spēlējot lomu spēles, piedalījās konkursos un izgatavoja dažādas praktiskas lietas. Ulmis šeit iegāja, lai mazliet palielītos ar savu kaklarotu, bet šodien sastapa tikai vienu cilvēku – jaunu sievieti, kas sēdēja pie galda un diegā uzmanīgi vēra krāsainus akmentiņus. Viņa pacēla skatu augšup melnās mazā auguma meitenes virzienā, ļaujot saredzēt ko vairāk par saviem garajiem, pirms tam sejai daļēji pārklātajiem tumši brūnajiem matiem un grūti nosakāmas krāsas acīm, kuras aizsedza brilles.
- Čau, Pirata! Ar pērļošanu nodarbojies? – Ulmis pieklājības pēc pajautāja.
- Čau! Nu, es kaklarotu tagad taisu. Kas notiek... Ooo, Ankijas zīme? Ilgi taisīji?
- Kādas divas nedēļas. – Ulmis smaidot atbildēja. – Ko Tu gribēji jautāt?
- Ā, par to Mistikas istabu. Ko viņi tur sadarījuši?
- Ē, es nezinu, pagāju garām, negribēju traucēt. Kas tad tur ir tāds?
- mORGS kaut ko jocīgu pareģojis un tagad paranoiski stāsta par Ankijas gala tuvošanos. Aizej paskaties, būs jautri! – smīkņājot un smaidot atbildēja Pirata un tikpat mierīgi un nosvērti turpināja vērt krāsainos akmentiņus melnajā diegā.
Ulmim uzradās ziņkārība, un viņa ātrā gaitā aiztecēja Mistikas istabas virzienā, paejot garām Dzejas istabai, kurā mazas, melni krāsotas meitenītes lasīja šeit esošos dzejoļus, apskatīja to novērtējumus un šaubījās, likt vai nelikt savus dzejoļus šeit, jo turpat blakus ar kritisku aci viņus vēroja garmatains puisis ar pīrsingu labajā uzacī.
- Čau, Malleus! - Ulmis garām skrienot pasveicināja un saņēma pretī rokas mājienu. Pēc brīža jau viņa bija pie arkas ar uzrakstu Mistika.
- Kuššš! – meitenei ieejot Mistikas istabā, visi vienā balsī uzšņāca. – Šaitaēla liek kārtis! – čukstēja apmēram tikpat maza auguma, bet smalkāka meitene, nopietni skatoties uz Ulmi ar savām lielajām acīm.
- Saranda, Tu taču pati bļausties. – pie galda sēdošā skaistā tumšmate mīļi paskatījās uz savu aizstāvi. – mORGS runāja taisnību, un viņa pravietojums piepildīsies, taču viss vēl nav zaudēts. Tā meitene, kas šodien pirmā piereģistrēsies pie Ankijas vārtiem, būs jāuzmana, viņa nenāks ar labiem nodomiem, taču izliksies par svēto. Viņa pavērs ceļu ļaunumam, kas vienreiz padzīts atgriezīsies ar daudz lielāku spēku un spēs iznīcināt mūsu zemi pilnībā. Mums jābūt piesardzīgiem!
- Kas tā par figņu? – skaļi jautāja kāds svītrainā kreklā un mazliet iereibis jaunietis.
- Aizveries, Kavacky! – Saranda ar maniakāli iznīcinošu skatienu lika saprast puisim, ka laiks doties.
- Grim, ejam uz veikalu, šito lažu nav ko klausīties. – viņš skatījās uz kādu pie ieejas stāvošu, nepārtraukti smīkņājošu puisi brillēs un gaišā kreklā, uz kura bija kaut kāds uzraksts par koku saudzēšanu un bebru likvidēšanu.
Abiem līdzi aizskrēja vēl pāris cilvēku, no kuriem viens priecīgi iedeva Kavacky cepumu, bet vēl kāds no istabas tumšākā gala pameta viņu virzienā ogli, kas trāpīja pa tikko saņemto cepumu, sadedzinot to. Kavacky noplātīja muti, bet neviens, neko nedzirdēja, jo iedarbojās Ankijas automātiskās cenzūras sistēma. Puiši smiedamies aizgāja uz lifta pusi.
- Ejam uz kārtībnieku zāli – jāizlemj, kā rīkosimies! – skaļi paziņoja Saranda un aicinoši paskatījās uz dažiem istabā esošajiem. mORGS devās līdzi un līdz ar viņu daži vairāk vai mazāk skeptiski noskaņoti kārtībnieki. Viņi devās uz liftu un uzbrauca stāvu augstāk, kur bija liela konferenču zāle, no kuras viegli pārredzama Ankija un tās apkārtne. Visi sasēdās ap lielo, iegareno sarkankoka galdu. Zālē, strauji elsodams, iesteidzās garš, izspūris puisis ar koka nūju rokā un ar dīvainu ādas aproci, kurai bija piestiprināti koka zari.
- Kas noticis, Halceon? – mORGS piecēlās un jautāja.
- Kaut kas nav kārtībā. Ap Ankijas vārtiem sastājušies izraidītie. Mēs ar Meža Sirēnu satikāmies netālu no Ankijas vārtiem un nevarējām tiem piekļūt – vairākās rindās ceļš bija aizšķērsots un pa mežu vēl mums no mugurpuses tuvojās spambotu armija. Ceļš pie vārtiem pašķīrās tikai tāpēc, ka Meža Sirēna sāka skaļi dziedāt un mums pretīm ar dzelzs mietu ceļu atbrīvoja Šaitans, nosizdams pokemonzzzu, Atletu6 un vēl dažus. Tik tikko tikām šeit iekšā.
- Aiziešu pēc Darkheart. – teica Saranda un aši uzbrauca uz augšējo, ceturto stāvu, kur bija tikai uzgaidāmā telpa un Ankijas radītāja kabinets, kā arī dažas mazas istabiņas. Šis bija mazākais, bet savā ziņā svarīgākais stāvs. Viņa steidzīgi pieklauvēja.
- Čau! – durvis pavēra slaida, pagara auguma jaunkundze garos ādas zābakos, īsos svārciņos un korsetē.
- Darkheart aizņemts?
- Kirke, laid taču Sarandu iekšā! – noteica zemā un mierīgā balsī runājošais un pie liela rakstāmgalda sēdošais tumšmatainais puisis, kurš tajā brīdī pāršķirstīja kaut kādus noteikumus, vienlaicīgi runājoties ar skaistu, zīdainu un tumšu matu īpašnieci, kura ar dzirkstošu skatu pašlaik vērās savā sarunu biedrā.
- Jā, būs, labi Xill! Ja viņiem kaut kas nepatiks, iepazīstini ar Pūciņu! - Darkheart ar smaidošu skatienu pavadīja meiteni līdz durvīm un pievērsās meitenei īsajos svārciņos. – Kirke, paldies par tēju!
- Vienmēr laipni, priekšniek! – Kirke mīlīgi uzsmaidīja.
- Ejam uz sapulci, brālīt – nepacietīgi noteica Saranda un atvēra durvis, pa kurām tikko izgāja Kirke un viņas vietā ienāca zaļos vilnas svārkos tērpusies īsmataina apkopēja ar vīrišķīgiem sejas vaibstiem, turēdama slotu vienā rokā un spaini - otrā.
- Griezīte, lūdzu, šoreiz arī monitoru notīri! – kopā ar Sarandu iziedams pa atvērtajām masīvajām metāla durvīm, noteica Darkheart.
Griezīte palika viena pati un atļāvās nolikt spaini un slotu turpat pie durvīm. Viņa lūkojās uz galveno ierīci šajā istabā un visā Ankijā – uz Tumšsirža datoru, ar kuru varēja pārvaldīt jebkuru telpu, jebkuras durvis un pat Ankijas vārtus. Apkopēja apsēdās valdnieka krēslā tā, it kā tā būtu viņas darba vieta. Apmēram divas minūtes viņa aktīvi klabināja taustiņus un tad skaļi nočukstēja. – Izdevās!
Griezīte jau ilgu laiku bija kalpojusi Ankijā kā apkopēja, un neviens viņai par to nemaksāja. Viņa jutās kā verdzene, bet turpināja ik vakaru berzt grīdas, slaucīt galdus un sakopt it visu plašajās Ankijas telpās. Taču beidzot bija pienācis tas brīdis, kad viņas ciešanas un asaras bija atmaksājušās. Viņa sēdēja Ankijas svarīgākajā krēslā un ļauni, bet klusībā pie sevis smējās. Pirms dažiem mēnešiem viņa tika padzīta, pareizāk sakot, viņš tika padzīts, jo toreiz šeit viņu vēl pazina kā griezēju. Taču mūsdienās plastiskās operācijas ir tikai naudas jautājums un nomainīt dzimumu, kā arī piekoriģēt izskatu nav tikai miljonāru privilēģija. Pēc ne pārāk ekstrēmām pārvērtībām viltniece sazinājās ar dažiem uzpērkamiem ankiešiem un iekārtojās darbā par brīvprātīgo apkopēju un mēnešiem ilgi mēģināja uzlauzt Tumšsirža datora paroles. Šodien viņai tas beidzot bija izdevies. Taču tas vēl nav viss. Viņa bija pa šo laiku sadraudzējusies ar gandrīz visiem izraidītajiem un savaldzinājusi līdz šim lielāko, vairāk kārt izraidīto Ankijas biedu Folkblack, kurš bija iemācījies vadīt spambotu leģionu un šobrīd jau gaidīja pie Ankijas vārtiem. Griezīte atlaidās krēslā, paņēma savu vecmodīgo telefonu un ar viena taustiņa nospiešanu uzzvanīja.
- jaa miiljaa! viss izdevaas tb uzlauzi?
- Jā, dārgais! – spaidīdama klaviatūru un kustinādama datora melno peli, viņa priecīgā balsī lepni atbildēja. – Tagad aizslēdzam kārtībnieku zāli. Pagaidi! Tagad deaktivizējam visas kārtībnieku caurlaides un noņemam tiesības un... Veram vaļā vārtus!
Šajā brīdī tumšās debesis kļuva gaišas, melnie koku stumbri krāsojās gaišāki un pa Ankijas vārtiem ieplūda gaišas krāsas masas.


//Lūdzu pieņemt manu darbu, kaut arī tas nokavējās mazliet vairāk par stundu! Kā jau solīju, atteicos no administratora amata. Wink


Pēdējo reizi Darkheart rediģējis Sv 02 Dec, 2007 03:58; kopsummā mainīts 3 reizes
Atgriezties augšā
Apskatīt lietotāja profilu Sūtīt privātu ziņojumu Apmeklēt ziņotāja mājaslapu  
Skype
Skype
Skujruncis
Lielrunātājs


Dzimums: Dzimums:Vīrietis
Vecums: 33
Pievienojies: 25/07/2006
Ziņojumi: 1190
Cepumi: +28/–3

PaziņojumsZiņots: Sv 02 Dec, 2007 02:21   Atbildēt ar citātu

Folkday coming.... grin

_________________
My howercraft is full of eels!
Atgriezties augšā
Apskatīt lietotāja profilu Sūtīt privātu ziņojumu  
Darkheart
Radītājs


Dzimums: Dzimums:Vīrietis
Vecums: 35
Pievienojies: 05/01/2006
Ziņojumi: 6783
Cepumi: +49/–6
Atrašanās: Rīga

PaziņojumsZiņots: Sv 02 Dec, 2007 02:22   Atbildēt ar citātu

Skujruncis, Tu visu izlasīji jau? Surprised
Atgriezties augšā
Apskatīt lietotāja profilu Sūtīt privātu ziņojumu Apmeklēt ziņotāja mājaslapu  
Skype
Skype
Skujruncis
Lielrunātājs


Dzimums: Dzimums:Vīrietis
Vecums: 33
Pievienojies: 25/07/2006
Ziņojumi: 1190
Cepumi: +28/–3

PaziņojumsZiņots: Sv 02 Dec, 2007 02:27   Atbildēt ar citātu

Yup. Kādreiz,bērnībā, bija maniakāla doma apgūt spiegu ātrlasīšanas piegājienu.... Rolling Eyes

_________________
My howercraft is full of eels!
Atgriezties augšā
Apskatīt lietotāja profilu Sūtīt privātu ziņojumu  
Shaitael
Lielrunātājs


Dzimums: Dzimums:Sieviete
Vecums: 32
Pievienojies: 10/02/2007
Ziņojumi: 4362
Cepumi: +93/–26
Atrašanās: The Devils Hall of Fame

PaziņojumsZiņots: Sv 02 Dec, 2007 02:37   Atbildēt ar citātu

Izlasīju mazliet šļūcot pāri, jo nesanāk koncentrēties, kad būs balsošana?
Bet pēc airādījuma, ka es tur tomēr esmu, pārlasīju, un dikti tīkami, ka esmu smukais personāžs Smile

_________________

Touch my body, crush my soul, love!
Little girl wanna stay so high, reach down and touch the sky.
Steelheart
Atgriezties augšā
Apskatīt lietotāja profilu Sūtīt privātu ziņojumu Apmeklēt ziņotāja mājaslapu  
Skype
Skype
mORGS
Vecais izvirtulis


Dzimums: Dzimums:Vīrietis

Pievienojies: 07/04/2006
Ziņojumi: 7167
Cepumi: +38/–5
Atrašanās: Drūmmežs

PaziņojumsZiņots: Sv 02 Dec, 2007 10:04   Atbildēt ar citātu

Žēl ka visi šie stāsti ir tik īsi! Crying or Very sad

_________________
Ir Visa sākums manīm gals
Un visam gals ir manīm sākums
No tumsas nāku es
Un tumsā aizeju,
Vien tumsa zin,
Kur manas pēdas ved...
Atgriezties augšā
Apskatīt lietotāja profilu Sūtīt privātu ziņojumu Apmeklēt ziņotāja mājaslapu  
artemzija
Rupekle


Dzimums: Dzimums:Sieviete

Pievienojies: 04/05/2006
Ziņojumi: 3101
Cepumi: +22
Atrašanās: Ne-pāķi

PaziņojumsZiņots: Sv 02 Dec, 2007 10:25   Atbildēt ar citātu

Darkheart uzrakstīja:
- Ulmi, redz’, es riktīgs vecis esmu! – viņa lepni noteica, paceldama paprāvu svara bumbu un vērodama muskuļotā vīrieša viņam tipisko pārlaimīgo smaidu, kas reiz uzvarēja Ankijas interesantākā smaida konkursā.
- Jā, jā, artemzij, tikai nepārcenties!


aha Laughing
Stāsts labs, iesaistīti daudz ankiešu, ja būs jābalso, balsošu par DH grin

_________________
Ievietot šeit kādu gudru tekstu par dzīves patiesību.
Atgriezties augšā
Apskatīt lietotāja profilu Sūtīt privātu ziņojumu  
Skype
Skype
Ulmis
Mazā sadiste


Dzimums: Dzimums:Sieviete
Vecums: 29
Pievienojies: 10/04/2006
Ziņojumi: 1120
Cepumi: +6
Atrašanās: zem grīdas

PaziņojumsZiņots: Sv 02 Dec, 2007 13:11   Atbildēt ar citātu

Oj,es nemaz negaidīju,ka mani pieminēs ,a še tev ,mieru DH neliek un uztaisa par tārpmaitu lienot cauri forumam. Laughing

Bet ir labi. Wink Kaut arī Sturmer darbs man vairāk iespaida atstāja.
Atgriezties augšā
Apskatīt lietotāja profilu Sūtīt privātu ziņojumu  
Darkheart
Radītājs


Dzimums: Dzimums:Vīrietis
Vecums: 35
Pievienojies: 05/01/2006
Ziņojumi: 6783
Cepumi: +49/–6
Atrašanās: Rīga

PaziņojumsZiņots: Sv 02 Dec, 2007 15:00   Atbildēt ar citātu

Ulmis, Tu likies man vispiemērotākais personāžs, ko izvest caur Ankiju! Wink
Atgriezties augšā
Apskatīt lietotāja profilu Sūtīt privātu ziņojumu Apmeklēt ziņotāja mājaslapu  
Skype
Skype
Halceon
Lielrunātājs


Dzimums: Dzimums:Vīrietis
Vecums: 15
Pievienojies: 04/04/2006
Ziņojumi: 4386
Cepumi: +64/–1
Atrašanās: Aiza

PaziņojumsZiņots: Sv 02 Dec, 2007 15:15   Atbildēt ar citātu

Izspuris Halceon! headbang

_________________
Valoda ir civilizācija. No valodas caur valodu uz valodu iet visi mūsu ceļi.
Atgriezties augšā
Apskatīt lietotāja profilu Sūtīt privātu ziņojumu Sūtīt e-pastu Apmeklēt ziņotāja mājaslapu  
Skype
Skype
<< Iepriekšējā tēma Parādīt paziņojumus no iepriekšējā:    Nākamā tēma >>
Iesniegt jaunu tēmu    Atbildēt uz tēmu    Sākums -> Forums -> Mūsu gara darbi Visi laiki norādīti GMT + 3 Stundas
Aiziet uz lapu Iepriekšējā  1, 2, 3 ... 6, 7, 8 ... 11, 12, 13  Nākamā
7 no 13 lapām

 
Pārlekt uz:  
Tu nevari pievienot jaunus tematus šim forumam
Tu nevari atbildēt uz tematiem šajā forumā
Tu nevari mainīt paziņojumus šajā forumā
Tu nevari dzēst paziņojumus šajā forumā
Tu nevari balsot aptaujās šajā forumā



© ankh.lv 2006-2017